Tā kā līdz pusnaktij vēl laiciņš pietiekami (varēja būt kādi ~21:00) tad gājām meklēt, kur var dabūt alu. Izejam cauri superdrošības pārbaudei (kamōn, ejam pie tās čiksas, hehe), šaujam pa kreisi, kaut ko runājam un ejam tik uz priekšu, līdz es saviem ceļabiedriem atgādināju par fundamentālu patiesību, kas attiecas uz visiem mūzikas festivāliem - ja tev pretī neviens nenāk ar alu, tad tur kur tu ej, alus nav. Viņi man abi piekrita, mēs griezāmies riņķī un devāmies pretējā virzienā. Pēc brītiņa jau redzējām 3 čalīšus ar aliņu un vairs nebija šaubu, ka ejam pareizajā virzienā. Pie ieejas alus teltī ievērojām 2 sargus un piefiksējām, ka viņi visiem pārbauda dokumentus. Kaut kāds lol, nez viņi ZZ-Topiskajam čalim ar pārbaudītu? Testam ar Jurko nācās doties pakaļ dokumentiem (man bija līdzi maks ar vadītāja apliecību), bet es tikmēr izdomāju notiesāt Viking Kebab. Labāks jau par tiem sūdiem, kas ir Latvijā, jau bija, bet līdz turku kebabiem Vācijā, šim vēl tāls ceļš ejams (jo Zviedrija ir patālu no Vācijas, dooooh).

Labi, tātad esam dabūjuši alu (kas maksā faking 3.50Ls par 0.4L), kas vismaz ir garšīgs, sēžam pie galdiņa ar divām čiksām un vienu manāmi aplējušos zviedru, kurš pēc brīža uzsāk ar mums sarunu. Sarunas rezumē varētu būt sekojošs - Tests tiek nosaukts par zviedru (jo viņam esot zviedru krekls), Jurko par turku (vispār sejas kontūras nedaudz turku atgādina) un es par angli (kas ir vienkārši smieklīgi, jo man ar nevienu angli nekā kopīga nav (ja nu vienīgi lieliska angļu valoda hahaha)). Zviedram alkohols nav gājis labumā un viņam kādas piecas reizes vajag stāstīt, ka mēs esam no Latvijas nevis Igaunijas (ar kuru atpazīšanu viņam ir nopietnas problēmas). Starp tādām pērliskām frāzēm kā "You know milf? I like milf" un "Woof woof woof" (šeit viņš aprakstīja savu sajūsmu pret dažām meitenēm) viņš pagūst arī mūs iepazīstināt ar divām blakus sēdošām meitenēm, no kurām viena izrādās ir nākusi no Maskavas, bet otra - zviedriete, nezin kāpēc izdomā, ka viņa tagad no savas krievu draudzenes iemācīsies kaut kādus teikumus krieviski un pēc tam tos pateiks mums ("mena sowut sanne" un "u mena tvaccet otin let"), par ko mēs esam vienkārši superstāvā sajūsmā un nevaram vien sagaidīt, kad mums vēl kaut kas tiks pateikts krieviski ar spēcīgu zviedru akcentu. Mūsu atvadīšanās no šiem lieliskajiem sarunu biedriem notiek negaidīti, jo vienā brīdī izdzirdam tālumā Serj Tankian balsi (kuru mēs arī plānojām apskatīt) - es fiksi izskrienu ārā, savācu aliņus pār žogu (es laikam nepastāstīju, ka aliņu ārā nedrīkstēja nest) pagaidu, kad atskries Jurko ar Testu un tad mēs bizojam uz pārsimts metrus tālāko skatuvi (par kuru mums nebija ne jausmas, jo ierodoties redzējām tikai vienu skatuvi uz kuras spēlēja superīgā grupa Simple Plan, no kuras man nedaudz nāk vēmiens).

Ahh, Serjs. Es jau jums neesmu stāstījis, ka mana mīļākā grupa ir System of a down. Nu varbūt esmu, nav svarīgi. Mīļākā grupa man viņa ir tikai viena vienīga iemesla dēļ - viņu pirmā albuma. Tas ir labākais albums, ko es esmu jebkad dzirdējis un man ir diezgan spēcīga pārliecība, ka tas ir labākais albums, kādu es jebkad dzirdēšu. Man ļoti patīk viņa balss un tas kā viņš to māk mainīt no pavisam augstas uz pavisam zemu. Sistēma tā kā pašķīrās un viņš sataisīja savu soloprojektu un tagad braukā pa pasauli ar to. Dziesmas ir ok, bet nav nekas ūberforšs, bet tik un tā - redzēt viņu dzīvajā uz skatuves baltā frakā un ar baltu cilindru, redzot kā viņš dzied... ahh, es jau te kļūstu sentimentāls kā tāda maza meitene. Populārākā dziesma no tā viņa pēdējā albuma "Lie, lie, lie" tiek iesākta ar interesantiem vārdiem "How many of you have seen Borat?". Pēc daudzām paceltām rokām seko "How many of you have seen the play "Romeo and Juliet"? Well, you know what happens when you put them all together? They FUCK each other." Heh. Nu vispār jau šī dziesma bija riktīgi forša un otra dziesma no viņa albuma, kas man arī patīk "The Unthinking Majority" arī izklausījās labi. Ak, un tā viņa balss...

Serj beidzas, mēs pamīžam, Jurko pamīž vēlreiz (lai ātrāk viņam gribētos mīzt, viņš palēkā, kas, kā mēs visi labi zinām, paātrina vēlmi mīzt. Lai urīns ātrāk notecētu līdz urīnpūslim mēs viņam palīdzam spiežot viņu uz leju, kad viņš ir palecies, kas kā mēs visi vēl labāk zinām, vēl papildus paātrina vēlmi mīzt) un mēs dodamies atpakaļ pie skatuves ieņemt vietas. Jurko sēž uz čipšu pakas, es uz kaut kāda maisiņa, tests pēc brīža atrod kaut kādu plēvjveidīgu brīnumu. Uz zemes īsti sēdēt negribas, jo ir baisākie putekļi. Laiks iet uz priekšu, uz skatuves nāk cilvēki lēnām skaņoties (Morello spēlē ar cik? piecām ģitārām koncī? Kaut kā tā), daži aplējušies jau sāk kaut ko baurot, lai gan līdz koncim ir vēl kāda pusotra stunda. Pēc brīža jau mēs esam kājās, cilvēki sarodas aizvien vairāk un aizvien vairāk pidaru grib tikt priekšā. Smieklīgi, kad tie pidari, kas aizlien priekšā, pēc tam bīda savas nu jau izbiedētās un tuvu depresijai draudzenes prom no trakojošā pūļa. Blakus apstājas kaut kādi 3 aplējušies 40gadīgi kretīni. Vot bļeģ, kas tas ir es nahuj nesaprotu - čut ne katrā koncī man požizņi blakus atrodas kaut kāds aplējies 100 kilogramīgs pimpis, kas man apstājas blakām, žūpiski līgojas un uztriecas man ik pa brīdim virsū. Aaarrrggghhhh, faking ciest nevaru. Fonā uzrodas kaut kāds džeks, kam mūsu sarunas izklausās pēc vācu valodas - "Are you german?", viņš prasa. Nē, mēs esam no Latvijas, informējam. Tāpat viņš arī noskaidro, ka esam atbraukuši tikai uz reidžeru konci, par ko mums tiek daudz labu vārdu, rokasspiedienu, high five-u un citi bonusi. Atnāk (pareizāksakot atgrūstās) kaut kāds aplējies malacis netālu no mums, pastāv brīdi, tad pieliec galvu uz priekšā esošā pleca un aizmieg. Mēs vienkārši - LOL nu, AIZMIEG? Tūlīt koncis sāksies, apbrīnojami. Tas čalis pēc tam vēl nomaucās zemē un laikam aiztinās prom. Testam savukārt uzrodas jauns labākais draugs, kas mīlīgi novieto savas rokas viņam uz pleciem. Mēs ar Jurko ta rēcam, ta brīnamies - nevar saprast, kā Tests to gaili var izturēt. Beigās viņš ar veiklu kustību apsviežas riņķī un liekēdis paliek viens. Stāvam un gaidam - koncerts tūlīt sāksies. Jo tuvāk nāk uzstāšanās laiks, jo vairāk viss pūlis grūstās un kad uz skatuves fonā paceļas ierastā zvaigzne un skan sirēnas, es jau esmu piekusis no visu pidaru grūstīšanas. Nekad vēl neesmu atradies skatuvei tik tuvu.

"Good evening, we are Rage against the machine from Los Angeles, California" un pūlis uzsprāgst pie pirmajām dziesmas Testify notīm. Blooooooood. Tā dziesma ir tik ūberlieliska. Viņu izbaudīt gan nedaudz traucē tas, ka man ir jāpieliek megaliels fizisks spēks, lai noturētos kājās, jo visi nenormāli grūstās. Noārdos pie pirmās dziesmas un beigās saprotu, ka, ja gribu DZĪVOT, tad man ir jāaiziet kādā mierīgākā vietā, jo mana fiziskā sagatavotība ir nožēlojamāka par slapju žurku slapjā peļķē (jā, tieši tā, slapjā nevis sausā). Papildus nosit vēlmi priekšā atrasties fakts, ka cilvēki ik pa brīdim neforši sagāžas uz zemes. Viņi gan ātri tiek pierauti kājās, bet tas man atgādina nepatīkamo sagāšanos Wackenā un es otrās dziesmas laikā dodos tālāk no skatuves (sākumā bija baigais plāns iet uz pašu priekšu, ko es arī visnotaļ veiksmīgi īstenoju - tiku līdz ~3 rindai. Bet tur tie cinči bija tik blīvi sastājušies, ka man nespīdēja tikt līdz pašai priekšai). Izlaužu ceļu līdz mierīgākai vietai otrās dziesmas laikā un nospriežu, ka atrašanās pašā priekšā nav pie manis, ja vien pirms tam neesmu pienācīgi sagatavojies.

Grūti vispār aprakstīt sajūtas. Tu brauc uz koncertu, kas tev liekas, ka būs lieliskākais tavā mūžā, tu nokavē lidmašīnu, tu tomēr atrodi veidu, kā uz turieni tikt. Tu esi pavadījis ceļā ~30 stundas, lai noklausītos pusotru stundu garu koncertu un pavadīsi vēl vismaz 12h lai nokļūtu atpakaļ. Sajūtas ir pārāk spēcīgas. Apmēram koncerta vidū es atslābinos no visa šī un vienkārši izbaudu mūziku. Visas dziesmas, kas tiek spēlētas ir ideālas. Reidžeriem sūdīgu dziesmu nav. War within a breath, Calm like a bomb, Bombtrack, Sleep now in the fire, Guerilla radio, Bullet in the head, Freedom (dzīvajā - ūber), Born of a broken man (blood, šitā izklausījās megalieliski). Ak, vienkārši noklausieties šīs ģeniālās dziesmas. Man viens no absolūtākajiem favorītiem ir dziesma "Know your enemy", kurai es izbļāvu visus vārdus no sirds tā, ka pēc tam balss aizkrita. Un beigās, protams, tika nospēlēta viņu laikam vispopulārākā dziesma "Killing in the name of". Viss pūlis bauroja līdzi. Ko tur daudz - koncerts bija ideāls, iespējams labākais, ko es dzīvē esmu redzējis un redzēšu. Zeka balss, Morello ģitāras triki (vot tas bija kaut kas), visu viņu kopā ārdīšanās pa skatuvi, viņu ideālās dziesmas, šīs lietas paķer. Riktīgi paķer. Metallicas koncis Polijā (kas līdz šim bija labākais ko esmu redzējis) arī bija lielisks, bet šī mūzika tomēr sirsniņai tuvāka.

Pēc pusotras stundas nemaz nespēju noticēt, ka viss ir beidzies. Grupa iznāk priekšā, pateicas skatītājiem, buņģieris kā jau parasti iemet vālītes publikā, Morello laikam arī mediatorus mētāja, neredzēju un viss. Es eju prom nosvīdis līdz ārprātam ar tikai vienu domu - ūdens. Savācu no alus telts glāzi un dodos pie mūsu telts, kurai laimīgas sagadīšanās rezultātā blakām ir ūdens krāni. Atnāk Jurko, atnāk tests, mēs pārrunājam konci, viņi abi arī ir līdz ārprātam nosvīduši, izdzeram daudzas glāzes ar ūdeni, sapakojam telti, savācamies un dodamies prom. Nokļūstam līdz vilcieniņam, uzzinam, ka nav jāgaida līdz 03:55, lai aizbrauktu ar vienvagonīgo vilcieniņu, to var darīt arī tagad (2:40) un mēs tā arī darām. Nonākot galā konstatējam, ka līdz nākamajam vilcienam ir 3 stundas, ārā ir auksts un apstaigājuši pilsētu, saprotam, ka nāksies pasalt. Tests ar Jurko aiziet uz tualetēm un veic sinhrono diršanu, aktīvi komentējot to, kāds ir klucis un cik labi/slikti tas nāk ārā. Pēc visas mega-apstaigāšanas tik un tā ir palikušas 2 ar pus stundas, jo pilsētiņa ir maziņa, un mēs sēžam autobusa pieturā un salstam. Man ar Jurko brīnumainā kārtā izdodas aizmigt un kad pamostamies ir palikusi kāda pusotra stunda. Ejam stāvēt pie vilciena un lamāt mašīnistu, ka šis netaisa durvis vaļā, kad palikusi apmēram stunda.

Sen nebiju tik konkrēti salis. Vilcienā mums vietu nav, tāpēc guļam uz grīdas, kas nav slikts variants, jo pie muguras ir sildošs radiators. Siltumā aizmiegam un ir labi. Labi pārstāj būt tajā brīdī, kad izkāpjam no vilciena ārā un konstatējam, ka tas ir atbraucis maķenīt par vēlu, jo nākamais vilciens, uz kuru mums jāpārsēžas, atiet pēc minūtes. Sekojot līdzi cilvēku straumei un nomainot peronu, mēs izejam uz tā tieši laikā, lai redzētu, kā mūsu vilciens aizbrauc. Lieliski, tātad Ryanair (nelidojiet ar to) lidmašīna nav tomēr vienīgā, ko mēs mūsu braucienā nokavēsim. Paskatoties sarakstā mēs gan redzam, ka nākamais vilciens brauks pēc 10 minūtēm un tā kā otrā pārsēšanās ir ar 40 minūšu intervālu, mēs saglabājam labas cerības nenokavēt trešo vilcienu. Nez kā ir ar biļetēm? Mēs konduktoram teiksim - "we missed our train" un viss? Vilcienā sēžot skaļi par to runājam līdz brauciena vidū pēc pusstundas es ievēroju, ka uz sienas ir rakstīts, ka šī ir vilciena Quiet Zone, kurā vajadzētu "refrain from making noises". Mmm, mentāls stienis tiem, kas te sēdēja pēdējo pusstundu. Nu neko, pieklustam.

Veiksmīgi sagaidam arī pēdējo vilcienu, nokļūstam galā, atrodam autobusu uz lidostu, aizbraucam uz lidostu, iečekojamies (tests dabū samaksāt ~14Ls par savu superīgo telti) un mēģinām paēst. Viss ko var dabūt, ir ne pārāk garšīgs sviestmaižveidīgs brīnums, bet ar gardu muti notiesājam to, un dodamies sagaidīt lidmašīnu (jo nevienam no mums negribas to nokavēt). Tātad, pulkstenis ir apmēram 10:50, lidmašīna izlido 12:05, uz pasaknīša stāv rakstīts "Last boarding time: 11:35" - nepārprotami, ne? Nav tev "Lūdzu, ierasties". Sēžam pie saviem ceturtajiem vārtiem un gaidam. Dīvaini, ka nav neviena cilvēka. Kas mēs trīs lidosim? Pulkstenis jau 11:20. Joprojām neviena. Mēs jau sākam dzīt jokus, par to, ka mums nespīd nokļūt atpakaļ un ka 11:40 mums atnāks paziņos, ka sorry, boarding laiks ir beidzies vai arī pateiks, ka pa interkomu paziņoja PIECAS reizes, ka mainīts geits. Ap 11:35 tas pārstāj kļūt smieklīgi un Jurko dodas noskaidrot, kas par lietu. Pēc brīža atnākot, viņš paziņo par saviem panākumiem - ticis līdz veikalam, kur bijis žurnāls ar Kameronu Diazu uz vāka, apskatījis to un vēl iesmaržojies ar kaut kādām Koko Šuneļa smaržām. Lielisks devums no Jurko puses problēmas risināšanā. Man šitas galīgi nepatīk, jo pulkstenis jau ir 11:45 un joprojām nekas nenotiek. Dodos līdz drošības pārbaudei apvaicāties, kas par lietu un kam lai ko prasa. Tur dāma mani laipni informē, ka mans pēdējais "Boarding time" ir 11:35. Es nedaudz paniski iebilstu, ka mēs tur sēžam jau no 11iem un nekas nav noticis. Dāma nezaudējot laipnību informē, ka patlaban pulkstenis ir 10:50 un norāda man uz pulksteni uz sienas. Es pasaku "Ok, that explains a lot", kas security sievietēm izraisa smaidu, pateicos un dodos prom. Kaut kā prasot pulksteni Testam, kurš ir saregulējis to pēc Latvijas laika, es neprasīju stundas, tikai minūtes un kaut kā sanāca samisēties ar to visu padarīšanu. Bet jautri, pareizi?

Lidmašīna paceļas knapi 12:05 (man liekas pat nedaudz vēlāk. Maksāsim 1000ls?) un pēc stundas jau esam Rīgā. Braucot mājās Jurko atzīmē, ka būs patīkami nākamo mēnesi darīt lietas, kuras notiks paredzēti un plānoti un nebūs vairs šādu spontānu "prikolu". Patīkami ir atkal būt Rīgā un viennozīmīgi ir patīkami pabeigt šo faking garo stāstu, kas man sen jau zajebal. Tagad gan liekot iekšā šo pēdējo daļu un visu pārlasot neliekas šis stāsts tāds sūds kā sākumā, tā ka na - lasiet. Ā, ja jūs esat nonākuši līdz šejienei, tad jau izlasījāt? PFf, nu paši vainīgi.

Read comments (41)