Parasts piektdienas vakars. Kaķis koridorī ņaud kā aizkauts, jo nav rijis (kārtējā no viņa fāzem ēst, dirst, gulēt), garlaicīgā spite ir iegrimusi kārtēja „GossipGirl” sērijā, ir mazliet iedzerts, mazliet uzpīpēts, tusēt braukt ir slinkums, un ēst gribās nenormāli. Parastie varianti: (A) aiziet uz virtuvi, ieskatīties tukšajā ledusskapī un kartējo reizi secināt, ka no alus nepaēdīsi; (B) pakļauties spites spiedienam un pasūtīt sushi (no kura paēdīsi vēl mazāk); un (C) pasūtīt kārtējo 5dienas „kvantitāte ne kvalitāte picu – zoli” (paskaidrojot – auksta pica ar 10cm biezu mīklas malu) no Lulu vai Chilli un secināt, ka sushi varbūt tomēr nebija tā sliktākā ideja. Šodien tomēr nolēmu mazliet noriskēt un par spīti spites (ke-he ke-he, redz no kurienes viņas niks cēlies :) ) iebildumiem pasūtīt picu un, tomēr ar cerību nesaņemt zoli, to darīt no kāda nepazīstamāka piegādātāja. Izvēle krita uz Express Pizza. Un ziniet, lielais pārsteigums bija, ka pēc 20minūtēm pie durvīm ar precīzu slepenā zvana atveidojumu (jā, mums tāds ir) pie durvīm stāvēja jauks, laipns un pozitīvs picas piegādātajs ar kūpošu smaržīgu picu rokās. Lai ātrāk pabeigtu savu mazliet aizmigloto domu kontrolēto jaunumu, teikšu īsi, ka arī garša bija ideāla. Un neparasti manai parasti vienaldzīgajai attieksmei pret lietām, radās vēlme uzrakstīt šo jaunumu un ieteikt arī kādam no jums, mani mazie mīļi lasītāji (šito es nerakstīju), nevis šovakar grauzt picu-zoli, bet pamēģināt Express Pizzu.

Read comments (37)