Negaidītām beigām. Virsrakstā vienkārši biegas neielīda, jo virsrakstam ir atvēlēts 30 simbolu garš strings, bet mans uzraksts ir garāks.

Tātad, šodien ar mani notika kaut kas negaidīts. Nācu ap pulksten 22:00 mājās no Maximas, kur biju nopircis Papīrgrozu, kuru ražojis "Plast Team Sp.z.o.o." no Polijas, bet importējis SIA "Eurobentom", par 75 santīmiem (ne jau importējis par to maksu, bet es viņu par 75 saņiem nopirku). Jutos salīdzinoši apmierināts ar pirkumu un bezbēdīgā gaitā slāju pa ielu ar acīm tālumā manīdams taciņu, par kuru man pēc kādiem metriem 50 būs jānogriežas. Un tad, mierīgi pētot apkārtni, es pamanīju VIŅU! VIŅŠ nāca man pretī ar izaicinošu sejas izteiksmi un atradās apmēram līdzīgā attālumā no taciņas, kurā man vajadzēja nogriezties. Man sirds ietrīsējās, acis iepletās, bet pirksti gandrīz krampjaini sažņaudzās ap "Plast Team Sp.z.o.o." papīrgrozu. Tas varēja nozīmēt tikai vienu. Kauliņi bija izmesti, zobeni bija izvilkti, taurē bija iepūsts (es protams runāju metaforās) - trīsvārdsakot, VIŅŠ mani izaicināja. Es dziļi ieelpoju un sapratu, ka man bija jātiek pirmajam līdz taciņai par katru cenu. Es (būdams profesionālis) savilku seju bezrūpīgā grimasē un it kā ieinteresēti pētot apkārtni, pārkārtojos uz ceļa apmales otras puses, kura nebija iestaigāta, un ar savu plāno sniega segu radītu mazāku pretestību manai iešanai. Es centos uz VIŅU neskatīties, lai mani nenodotu manas acis, kurās pat mazs spāņu zēns saskatītu dziļu determinizāciju. Ar nelielām šausmām konstatēju, ka VIŅŠ nāk lejup pa tiltu, tādējādi patērējot mazāk spēkus ejot.

Es sasprindzināju muskuļus. Man prātā dunēja viena vienīga doma - "TEV JĀPASPĒJ". Apkārtējā pasaule pazuda no manas apziņas. Paliku tikai es, VIŅŠ un ceļš, kas mūs saistīja. Gaisā virmoja spriedze. Kājas necilvēcīgā piepūlē mina sniegu, nikni svaidot to ar zābaku radzēm atpakaļ, kur tas paklausīgi krita, izveidodams unikālus "Pēdas nospiedums plus randomi sakritis sniegs" rakstus. Bet man diemžēl nebija laika atskatīties, lai izbaudītu mākslu. Man bija cīņa, kas jāuzvar. Man bija jāpierāda. Jāpierāda šim... VIŅAM, ka es neesmu vienkāršs gājējs ar "Plast Team Sp.z.o.o." papīrgrozu. Un es to biju nolēmis izdarīt. Nekad vēl neko nebiju tik stingri apņēmies, ja neskaita to reizi, kad gribēju noplēst zīmi ar pārstrīpotu suni no koka pie Dailes teātra, kad biju iedzēris tieši tik daudz, lai gribētos kāpt kokā, tad ar lūztošu zaru nomaukties uz zemes sūdos, nedaudz tajos pavāļāties un pēc tam ar to pašu leģendāro zaru nodauzīt vēl leģendārāko zīmi (bet tas jau ir cits stāsts). Atgriežoties pie šīsdienas notikumiem - mana apņēmība bija liela, bet es, protams, nedrīkstēju sākt skriet, jo tas būtu pret noteikumiem. "Know your limits". Aaij.

Taciņa tuvojās un izrādījās, ka man ir salīdzinoši liels pārsvars pār VIŅU. Ar pašapmierinātu smaidu nedaudz atslābinājos, tajā pašā brīdi saprazdams, ka tā bija kļūda. VIŅŠ pēkšņi izdomāja paņemt šortkatu caur sniegu (tā kā taciņa gāja uz VIŅA pusi, VIŅŠ to varēja atļauties). Es nespēju noticēt savām acīm. Biju šokēts. Tajā brīdī bija acīmredzams, ka VIŅŠ būs pirmais līdz taciņai. "Čīteris", nicīgi nodomāju, un, nesaprazdams kāda velna pēc ar tādu ielaidos, es, paceldams galvu nedaudz augstāk, lai demonstrētu savu metožu džentelmeniskumu un godīgumu, kas mani nenoliedzami nostādīja augstākā pozīcijā, ar nedaudz nievājošu sejas izteiksmi slāju tālāk austiņās skanot roķīgajai Apulanta. Tomēr nespēju nepamanīt VIŅA nogriešanās no ceļa un šķietamā šortkata izvēles iemeslu. Bravūrīgi palaidis makaronu pa vējam VIŅŠ bez mazākajiem kompleksiem tukšoja savu urīnpūsli uz Taidiski baltā sniega, nelikdamies ne zinis par 20m tālāk un par 30 grādiem kreisāk ejošo mani. "Phe! Nomīza", nodomāju es un ar nelielu uzvaras prieku jautri turpināju soļot māju virzienā, rotaļīgi šūpodams savu dzelteno "Plast Team Sp.z.o.o." papīrgrozu.

Read comments (51)